Literatūrvēsturisks detektīvs pa Aspazijas pēdām. Brigita Ducmane (1954–2023) ilgus gadus pētīja Aspazijas daiļradi un organizēja dažādas sabiedriskās aktivitātes dzejnieces vārda popularizēšanai. Paralēli viņa rakstīja grāmatu Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita. Tas ir vēstījums par vismazāk izpētīto Elzas Rozenbergas dzīves periodu – no bērnības līdz 30 gadu vecumam, kur pieredzētais dzejniecei vēlāk kalpoja par ierosmi daiļradei, īpaši lugām un cīņai par sieviešu tiesībām.

Grāmata sastāv no trim daļām, veidojot apli, kas noslēdzas un ar nākamajām paaudzēm turpinās no jauna. Pamatā tam ir Dundagas barona Kristiana fon der Osten-Zakena dzīvesstāsts uz tālaika kultūrvēsturisko un politisko notikumu fona.

Rakstu krājums, kas veltīts viena Latgales novada tradicionālās kultūras mūsdienu stāvokļa atspoguļojumam.

Dzidras Sondores grāmatā „Suitu dzīvesstāsti un ēdieni” 22 suitu sievu stāstījumā tiek atklāti ļoti spēcīgu, mērķtiecīgu un izturīgu cilvēku likteņi gandrīz vesela gadsimta garumā. Daudzi likteņi ir līdzīgi, citi – ļoti atšķirīgi. Un varam tikai apbrīnot, kā ikviena grāmatas varone, saskaroties ar dažādiem dzīves līkločiem, nepadodas, neatkāpjas, bet saglabā suitu tradīcijas, dzimtas godu un lepni nes savu tautastērpu.

Grāmatā stāstīts par autores folkloras ekspedīciju ilggadējo pieredzi.
Ekspedīcijas ir cilvēku atmiņu iztincināšana, lai pēc tam tās salīdzinātu un noskaidrotu, kas latviešiem ir Zilie kalni, ko nozīmējusi dziedniece Zilā kalna Marta, kādas svētvietas un svētlietas bijušas agrāk un kādas ir tagad.
Grāmatā aplūkotas latviešu un cittautu ornamenta zīmes, krāsu nozīmes dažādās tradīcijās.

Emocionāls stāsts vēstulēs par triju cilvēku pieskārienu dzīvei vēsturiski precīzā vietā un laikā. ‍Aspazijas, Raiņa un Olgas Kliģeres sarakste.

Ikviena rakstnieka galvenais darba instruments ir viņa valoda. Rūdolfa Blaumaņa daiļdarbu valodu raksturo izteiksmes skaidrība un precizitāte, dzīva, nesamākslota personāžu runa, humors un trāpīgi izteicieni.

Grāmata veltīta Rīgas Latviešu biedrības 150. gadskārtai. No 1868. gada līdz 2018. gadam noiets sarežģīts ceļš. Rīgas latviešu biedrības darbības vēsturē ir trīs lieli posmi - līdz Latvijas valsts dibināšanai, starpkaru Latvijā un pēc neatkarības atjaunošanas.

Grāmatas autore Vanda Zariņa ir strādājusi Rīgas pašvaldībā 32 gadus. Šai laikā viņa ir savākusi bagātīgu materiālu klāstu par Rīgas pašvaldības vēsturi, Rīgas domniekiem, pilsētas valdes locekļiem, izpildkomitejas vadītājiem un viņu likteņiem.
‍Unikāla pētījuma rezultātā ir tapusi grāmata, kura populārā veidā stāsta par Rīgas domes darbību no 1878. līdz 1940. gadam un domnieku likteņiem kara un pēckara periodā. Autore saistoši atklāj daudzu domnieku dzīvesstāstus un ļauj ieskatīties viņu atstātajās paliekošajās vērtībās Rīgā. Grāmatā apkopoti interesanti fakti, ko papildina personisks vēstījums par cilvēkiem, viņu laiku un spēju izdzīvot laikmeta līkločos.

Grāmatas autore Gunta Celma pēc profesijas ir māksliniece, pēc aicinājuma - cilvēks, kurš apkārtējā vidē saskata visu skaisto.
Savā otrajā grāmatā viņa dziļi ieskatās dzimtās pilsētas Rīgas notiekošajās norisēs un tur dzīvojošajos ļaudīs.
Tie ir patiesi stāsti par pilsētu, tās seno un neseno vēsturi, kas ir nozīmīga ne tikai pašiem rīdziniekiem, bet arī citiem, kuri piedalījušies Rīgas veidošanā.

Grāmata lappusi pēc lappuses pārstaigā Ērgļu novadu, parādot tā dabas skaistumu, tapšanas vēsturi sākot no 12. gadsimta līdz mūsdienām, stāsta par sadzīvi, kultūru, kā mainījušies laiki un cilvēki kā veidojušies kultūras, politikas, izglītības, medicīnas un daudzu citu nozaru stiprie un gudrie ļaudis.

Profesore Janīna Kursīte no visdažādākajiem avotiem (vecām vārdnīcām, literatūras, ekspedīcijām) atradusi un cēlusi augšā aizmirstus latviešu valodas vārdus, apvienojot tos nedaudz izaicinošā nosaukumā “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene”.

Izpētes darbs par Lielupes labo krastu ir turpinājums autora pirmajai grāmatai Grāvendāle starp divām Mežotnes zemēm. Vēsturiskais Mežotnes pagasts pletās abpus Lielupei: kreisajā pusē bija Mežotnes baznīca, kultūras dzīves epicentrs ar Viesturkalnu un Ozoldārza brīvdabas estrādi, Grāvendāles pamatskola un pienotava, spēcīgas vecsaimniecības, bet labajā krastā atradās pagasta adrministratīvais centrs - pagastmāja, doktorāts, nespējnieku nams, pasts, telefona centrāle un pamatskola.

Čiekurkalns ir viena no senākajām Rīgas vēsturiskajām latviešu celtajām apkaimēm.
Pirmais priekšstats par jebkuru vietu veidojas no namiem, arhitektūras, ielu izkārtojuma. Taču rajonu veido ne tikai mājas un ielas - tie ir arī cilvēki, kas tur dzīvojuši agrāk un mīt arī tagad, piepildot apkaimi ar ikdienas ritmu, rūpēm, priekiem un bēdām, veidojot savu neatkārtojamu dzīves vidi un vēsturi. ‍ ‍

Grāmatas autore - čiekurkalniete piektajā paaudzē - māksliniece Gunta Celma.

Grāmatas autore Nora Vilmane ir pedagoģe Liepājas universitātē. Tekstilmākslā, kompozīcijā, dažādās rokdarbu tehnikās, etnogrāfijā. Tieši rokdarbi sākotnēji piesaistīja autores uzmanību, ciemojoties pie latviešiem Brazīlijā 1987. gadā. Aiz roku darba prasmēm slēpās daudz nopietnāki atradumi - mūsu tautas garīgās, intelektuālās vērtības, kas ļāva latviešiem pagājušā gadsimta sākumā tālajā, svešajā dienvidu zemē uzturēt tautai raksturīgo dzīves veidu un tradīcijas, kā arī saglabāt un radoši attīstīt Latvijā tradicionālo nodarbošanos dažādās lauksaimniecības nozarēs un izdzīvot smagajos apstākļos.

Lasītājiem tiek piedāvāta iespēja tuvāk iepazīt kuršu ķoniņus. Cauri gariem pārbaudījumu gadsimtiem septiņu ciemu apvienībā ietilpstošie ķoniņi prata saglabāt savu brīvību.
‍Agris Dzenis aplūko seno kuršu sabiedrību tās attīstībā un mijiedarbē ar Livonijas ordeni, vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogistē, Krievijas impērijā, neatkarīgajā Latvijā padomju okupācijas apstākļos.
‍Janīna Kursīte uzrakstījusi par ķoniņu īpašajām tradīcijām, viņu ciemu un uzvārdu izcelsmi, svētvietām, īpašajām atšķirības zīmēm un lietām.
‍Liene Peniķe, ķoniņu pēctece, stāsta par savas dzimtas vēsturi.

Kā Latgalē brauca svātos, precējās, guldināja un modināja jauno pāri, kā apdziedāja, līgavu raudināja, noņēma vaiņagu, kā arī vēl simts un vienu lietu par Latgales senajām un mūsdienu kāzām – to visu lasītājs var uzzināt profesores Janīnas Kursītes grāmatā “Kāzas Latgalē”. Izdevums ir bagātīgi ilustrēts ar dažādu gadu kāzu fotogrāfijām. Lasiet un precaties vai, ja esat jau apprecējušies, salīdziniet!

Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības senajā Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, sākās bēgļu ceļš ar to, kas mugurā... ‍Elzes atmiņās pavīd vesela vācbaltu un latviešu personu galerija: muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierspēles skolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi...; spilgti atainotas vācbaltu sabiedrības tradīcijas, svētki un savdabīgas ieražas, plaši attēlota muižas sadzīve, sievietes un mātes uzdevumi un pienākumi. Kad vēstures griežos muiža jāzaudē, viņa palīdz savam vīram Rūdolfam darbā Rīgas Herdera institūtā, kā arī tulkošanā.

Rīgas latviešu biedrības rakstu krājums. Raksti un pētījumi par RLB vēsturiskajām gaitām.

Grāmatas autors Vilis Jānis Lapenieks (1908-1983) - kinorežisors, producents, scenārists un aktieris, viens no Latvijas kino pamatlicējiem. Viņa meistardarbs - filma "Zvejnieka dēls".
‍"Dullā Daukas piezīmes" ir vaļsirdīga un valdzinoša autobiogrāfiska grāmata. Autora pārsteidzošais, nefiltrētais un amizantais dzīvesstāsts vēsta par Latvijas 20. gadsimta vēstures sarežģītajiem līkločiem. Grāmatā Vilis Lapenieks atklāj daudzus patiesus notikumus un faktus un dalās ar plašākai auditorijai līdz šim nezināmām liecībām.
‍Grāmatas caurviju pavediens ir kino - galvenokārt latviešu - un tā gaitas no pašiem pirmsākumiem, kā arī tas, kas filmu novadā norisinājies trimdas periodā. 

Anna Kuzina zināšanas par Rūdolfa Blaumaņa dzīvi un daiļradi ir krājusi vairāk nekā 30 gadus, ‍strādājot par R. Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” vadītāju.
‍Viņas sarakstītā grāmata būs labs orientieris visiem – ‍gan literatūr­pētniekiem, gan jebkuram interesentam – pārskatāmai rakstnieka dzīves ‍un darba gaitu izsekošanai, kā arī padziļinātai iepazīšanai.

Atmiņu grāmatā apkopoti cilvēku dzīvesstāsti no Rundāles, Saulaines, Ziedoņiem, Svitenes, Virsītes, Bērsteles un Viesturiem. Tās ir mazas apdzīvotas vietas, kurās dzīvojuši šo stāstu varoņi un viņu dzimtas vairākās paaudzēs. Tur iekoptas mājas, atrasta mūža mīlestība, radīti bērni, uzauguši mazbērni, kuri turpina rūpēties par senču atstāto mantojumu.
‍Tikai no maziem atmiņu fragmentiem rodas lielās vēstures lappuses.

Šī grāmata glabā personisku stāstu par zēnu, kurš piedzima 19. gadsimta beigās vācbaltu aristokrātu ģimenē un bērnību vadīja Klingenbergas (Akenstakas) muižiņā Rīgas apriņķī – savas laimīgās esības un pasaules sākumpunktā.
Autora viedoklis par notikušo nav glaimojošs, bet citāds tas arī nevar būt. 1905. gada notikumi un tai sekojošā Agrārreforma tieši skāra viņa ģimeni un dzimtu.

Kas ir nams Baznīcas ielā 30, Rīgā? Lai uzzinātu - jālasa grāmata. Stāsts par Aspaziju un Raini - viņu dzīvesvietām pagātnē un to likteni mūsdienās. Grāmatas lappusēs, izsekojot nama un ar to saistīto cilvēku likteņiem, nāksies sastapties ar pelēko, melno un balto nokrāsu. Bet - kopš 2016. gada septembra nams atkal DZĪVO! Un gaida Tevi, lasītāj, ciemos, kā kādreiz to darīja Aspazija...
‍Grāmata izdota sadarbībā ar Memoriālo muzeju apvienību.