Profesore Janīna Kursīte no visdažādākajiem avotiem (vecām vārdnīcām, literatūras, ekspedīcijām) atradusi un cēlusi augšā aizmirstus latviešu valodas vārdus, apvienojot tos nedaudz izaicinošā nosaukumā “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene”.

Literatūrvēsturisks detektīvs pa Aspazijas pēdām. Brigita Ducmane (1954–2023) ilgus gadus pētīja Aspazijas daiļradi un organizēja dažādas sabiedriskās aktivitātes dzejnieces vārda popularizēšanai. Paralēli viņa rakstīja grāmatu Zelta Elza. Zudušās Jelgavas meita. Tas ir vēstījums par vismazāk izpētīto Elzas Rozenbergas dzīves periodu – no bērnības līdz 30 gadu vecumam, kur pieredzētais dzejniecei vēlāk kalpoja par ierosmi daiļradei, īpaši lugām un cīņai par sieviešu tiesībām.

Grāmata sastāv no trim daļām, veidojot apli, kas noslēdzas un ar nākamajām paaudzēm turpinās no jauna. Pamatā tam ir Dundagas barona Kristiana fon der Osten-Zakena dzīvesstāsts uz tālaika kultūrvēsturisko un politisko notikumu fona.

Rakstu krājums, kas veltīts viena Latgales novada tradicionālās kultūras mūsdienu stāvokļa atspoguļojumam.

Dzidras Sondores grāmatā „Suitu dzīvesstāsti un ēdieni” 22 suitu sievu stāstījumā tiek atklāti ļoti spēcīgu, mērķtiecīgu un izturīgu cilvēku likteņi gandrīz vesela gadsimta garumā. Daudzi likteņi ir līdzīgi, citi – ļoti atšķirīgi. Un varam tikai apbrīnot, kā ikviena grāmatas varone, saskaroties ar dažādiem dzīves līkločiem, nepadodas, neatkāpjas, bet saglabā suitu tradīcijas, dzimtas godu un lepni nes savu tautastērpu.

Grāmatā stāstīts par autores folkloras ekspedīciju ilggadējo pieredzi.
Ekspedīcijas ir cilvēku atmiņu iztincināšana, lai pēc tam tās salīdzinātu un noskaidrotu, kas latviešiem ir Zilie kalni, ko nozīmējusi dziedniece Zilā kalna Marta, kādas svētvietas un svētlietas bijušas agrāk un kādas ir tagad.
Grāmatā aplūkotas latviešu un cittautu ornamenta zīmes, krāsu nozīmes dažādās tradīcijās.

Emocionāls stāsts vēstulēs par triju cilvēku pieskārienu dzīvei vēsturiski precīzā vietā un laikā. ‍Aspazijas, Raiņa un Olgas Kliģeres sarakste.

Ikviena rakstnieka galvenais darba instruments ir viņa valoda. Rūdolfa Blaumaņa daiļdarbu valodu raksturo izteiksmes skaidrība un precizitāte, dzīva, nesamākslota personāžu runa, humors un trāpīgi izteicieni.