ISBN kods: 9984-31-780-3ES ESMU VISUR. Dzidra Zeberiņa
Šis ir autores populārākais darbs, kurā tēlojumos viņa izstaigā daudzas zemes un vietas, un sastop sirsnīgus un mīļus cilvēkus, kuri dalās ar viņu maizes riecienā.
cietie vāki
140x215 mm
168 lpp.
|
 |
Grāmatā atspoguļota autora aktīvā darbība trimdas latviešu dzīvē. Spilgti aprakstīta latviešu leģionāru izdošana krieviem. Autors lielu vērību veltījis latviskajai izglītībai, bet grāmatā un dzīvē dominē viņa politiskās aktivitātes.
Grāmatā stāstīts par autores folkloras ekspedīciju ilggadējo pieredzi. Ekspedīcijas ir cilvēku atmiņu iztincināšana, lai pēc tam tās salīdzinātu un noskaidrotu, kas latviešiem ir Zilie kalni, ko nozīmējusi dziedniece Zilā kalna Marta, kādas svētvietas un svētlietas bijušas agrāk un kādas ir tagad. Grāmatā aplūkotas latviešu un cittautu ornamenta zīmes, krāsu nozīmes dažādās tradīcijās.
Pēc gadu desmitiem Maija Dambe-Kollinsa, iedzīvinādama savu un savas ģimenes pagātni grāmatas lappusēs, atkal šķērso un vienlaikus izdzēš robežas starp pasaulēm, laikiem, kultūrām un, tiecoties atklāt lasītājam kā Latviju, tā Ameriku, aicina sev līdzi gan tos, kuri arī piedzīvojuši bēgļa likteni, gan jauniešus, kuriem pavisam citādos apstākļos no bērna jākļūst par pieaugušo, gan visus pārējos, kas cenšas saprast sevi un citus.
Šajā grāmatā Raiņa pētniece Gaida Jablovska apkopojusi vēstules, kuras sarakstē ar Līzi priecēja ģimeni 16 gadu garumā.
Emocionāls stāsts vēstulēs par triju cilvēku pieskārienu dzīvei vēsturiski precīzā vietā un laikā.Aspazijas, Raiņa un Olgas Kliģeres sarakste.
Čiekurkalns ir viena no senākajām Rīgas vēsturiskajām latviešu celtajām apkaimēm. Pirmais priekšstats par jebkuru vietu veidojas no namiem, arhitektūras, ielu izkārtojuma. Taču rajonu veido ne tikai mājas un ielas - tie ir arī cilvēki, kas tur dzīvojuši agrāk un mīt arī tagad, piepildot apkaimi ar ikdienas ritmu, rūpēm, priekiem un bēdām, veidojot savu neatkārtojamu dzīves vidi un vēsturi.Grāmatas autore - čiekurkalniete piektajā paaudzē - māksliniece Gunta Celma.
Grāmatas autors barons Herberts fon Blankenhagens vēsta par paša pieredzēto vecajā Vidzemē - tā sauca daļu tagadējās Latvijas un Igaunijas - laikā, kad sagruva 700 gadu sena impērija un Pirmā pasaules kara gruvešos tiesības uz dzimteni bija jāaizstāv cīņās. Barona dzimtās mājas bija Akenstaka - muižiņa Rīgas apriņķī, Krievijas impērijas Vidzemes guberņā, tolaik - pasaules vēstures mala. Viņš - vācbaltietis, mūsu vēstures līdzgaitnieks, cēlies no senas muižnieku dzimtas, kas iesakņojusies mūsu zemē.
Grāmatas autore Nora Vilmane ir pedagoģe Liepājas universitātē. Tekstilmākslā, kompozīcijā, dažādās rokdarbu tehnikās, etnogrāfijā. Tieši rokdarbi sākotnēji piesaistīja autores uzmanību, ciemojoties pie latviešiem Brazīlijā 1987. gadā. Aiz roku darba prasmēm slēpās daudz nopietnāki atradumi - mūsu tautas garīgās, intelektuālās vērtības, kas ļāva latviešiem pagājušā gadsimta sākumā tālajā, svešajā dienvidu zemē uzturēt tautai raksturīgo dzīves veidu un tradīcijas, kā arī saglabāt un radoši attīstīt Latvijā tradicionālo nodarbošanos dažādās lauksaimniecības nozarēs un izdzīvot smagajos apstākļos.
Lasītājiem tiek piedāvāta iespēja tuvāk iepazīt kuršu ķoniņus. Cauri gariem pārbaudījumu gadsimtiem septiņu ciemu apvienībā ietilpstošie ķoniņi prata saglabāt savu brīvību.Agris Dzenis aplūko seno kuršu sabiedrību tās attīstībā un mijiedarbē ar Livonijas ordeni, vēlāk Kurzemes un Zemgales hercogistē, Krievijas impērijā, neatkarīgajā Latvijā padomju okupācijas apstākļos.Janīna Kursīte uzrakstījusi par ķoniņu īpašajām tradīcijām, viņu ciemu un uzvārdu izcelsmi, svētvietām, īpašajām atšķirības zīmēm un lietām.Liene Peniķe, ķoniņu pēctece, stāsta par savas dzimtas vēsturi.
Šī grāmata glabā personisku stāstu par zēnu, kurš piedzima 19. gadsimta beigās vācbaltu aristokrātu ģimenē un bērnību vadīja Klingenbergas (Akenstakas) muižiņā Rīgas apriņķī – savas laimīgās esības un pasaules sākumpunktā.Brieduma gados rakstītajās atmiņās autors vēsta par savu dzimtu, kas, cita starpā, nesusi pasaulē Allažu vārdu. Viņš tēlo nerātnību pārpilnos skolas gadus Rīgā, līdz smiekliem aizkustinošo cīņu pašam ar sevi, atklāj jauneklim svarīgo. Fonā strauji aug Rīga, un dzirnakmeņos starp Krievijas cara valdības rusifikācijas centieniem, arvien draudīgāko latvietību un vācbaltiešu aristokrātijas mēģinājumiem stiprināt ietekmi Baltijas provincēs, mostas revolūcija. Kā neapturams, liesmojošs vilnis tā veļas pāri vecajai Vidzemei. Autora viedoklis par notikušo nav glaimojošs, bet citāds tas arī nevar būt. 1905. gada notikumi un tai sekojošā Agrārreforma tieši skāra viņa ģimeni un dzimtu.
Autore Maija Bērziņa grāmatā ”Piestājot Indijā”
dalās ar lasītāju savā
pieredzē par Indijas dzīves krāšņo
daudzveidību. Viņu iedvesmo
Indijā sastapto cilvēku
vienotības izjūta vienam pret otru un
apkārtējo pasauli.
Autore atklāj, kādas pārmaiņas un
izaicinājumus
globalizācijas laikmets sagādā tradīcijas
cienošajai
sabiedrībai. Citu tautu pieredzes pārņemšana
Indijai nav nekas jauns,
tīkotāji pēc tās bagātībām
nākuši un gājuši,atstājot aiz sevis
paliekošas pēdas.
Cauri gadsimtiem tie zemi postījuši, atjaunojuši,
apbrīnojuši
un pētījuši. Indija gan saglabājusi savu autentiskumu, gan
jaunu
vēsmu iespaidā ieviesusi korekcijas savā vērtību sistēmā
un
dzīves kārtībā.
Paceļot neizzinātā noslēpuma
plīvuru, grāmata ieved lasītāju aiz ielu
kņadas slēptajā
pasaulē, kur atklājas iepazīto cilvēku smalkā garīgās
un
materiālās dzīves kvalitātes izjūta. Iespaidi savijušies
krāšņā
pavedienā, autorei vērojot mūsdienīgās Indijas
vaibstus un
iesaistoties sabiedriskajā dzīvē. Maija atklāti
runā par šo personīgo
pieredzi pateicībā par Indijā
pavadīto laiku. Interjera dizaina
pasniedzējas darbs modernā
biznesa vidē atklāj citādu Indiju, nekā
pierasts uzskatīt,
stāstot par tās atpalicību un nabadzību. Tā ir
spēcīgu
kontrastu zeme, kas met izaicinājumu stereotipiskai domāšanai,
dod
impulsu saprotošāk pieņemt citādo un paskatīties no malas
uz
pierasto. Himalaju kalnu majestātiskums un tradicionālās
Indijas
nacionālais kolorīts ar vīraka smaržu ielās vilina
Indiju iepazīt
arvien tuvāk. Grāmata iepazīstina arī ar
autores apceļoto vietu aprakstu
un arī vēsturisko notikumu
atainojumu.
Lasītājam tā noderēs arī kā praktisks palīgs
tūrisma maršrutu
plānošanai Indijā.
Grāmatas
redaktos – Valdis Svirskis, literārā korektore – Vija
Aišpure,
mākslinieces – Gunta Brakovska un Ramona Dalbiņa.
Grāmatas autore Gunta Celma pēc profesijas ir māksliniece, pēc aicinājuma - cilvēks, kurš apkārtējā vidē saskata visu skaisto. Savā otrajā grāmatā viņa dziļi ieskatās dzimtās pilsētas Rīgas notiekošajās norisēs un tur dzīvojošajos ļaudīs. Tie ir patiesi stāsti par pilsētu, tās seno un neseno vēsturi, kas ir nozīmīga ne tikai pašiem rīdziniekiem, bet arī citiem, kuri piedalījušies Rīgas veidošanā.
Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības senajā Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku. Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, sākās bēgļu ceļš ar to, kas mugurā...Elzes atmiņās pavīd vesela vācbaltu un latviešu personu galerija: muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierspēles skolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi...; spilgti atainotas vācbaltu sabiedrības tradīcijas, svētki un savdabīgas ieražas, plaši attēlota muižas sadzīve, sievietes un mātes uzdevumi un pienākumi. Kad vēstures griežos muiža jāzaudē, viņa palīdz savam vīram Rūdolfam darbā Rīgas Herdera institūtā, kā arī tulkošanā.
